Rūta Venta
Rūta Venta, īstajā vārdā Biruta Venta, bija latviešu dzejniece. Dzimusi 1937. gada 4. februārī. 1964. gadā beigusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti. Strādājusi par bibliotekāri dažādās bibliotēkās. No 1967. gada līdz 1969. gadam bijusi laikraksta "Rīgas Balss" ārštata korespondente.
Dzejolis "Nepietrūkst" bija Rūtas Ventas pirmā publikācija. Tas tika publicēts žurnālā "Liesma" 1959. gadā. Tulkojusi Mustaja Karima un V. Ļedkova dzeju. No 1993. gada bijusi Rakstnieku savienības biedre.
Mirusi 2013. gada decembrī.
Vitauts Ļūdēns
No naida var akmeņus cietokšņiem velt,
Bet māju var tikai no smaida celt.
/Vitauts Ļūdēns/
Vitauts Ļūdēns (1937-2010) bija latviešu dzejnieks, rakstnieks, publicists, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks. Pievērsies lirikai un liroepikai. Īpašu uzmanību veltījis vēsturei un bērnu dzejai. Dzejā paustas bažas par ētisko un estētisko vērtību saglabāšanu, par tautas un cilvēces likteni.
Studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru, vēlāk žurnālistiku. Strādājis par klubu darba metodiķi. Jau no 1966. gada publicējis savu dzeju. 1967. gadā sācis darboties žurnālā "Liesma", vēlāk laikrakstā "Literatūra un Māksla". Sakārtojis Edvarta Virzas un Elzas Stērstes krājumus.
Ticis apbalvots:
ar Ojāra Vācieša prēmiju bērnu dzejā,
ar Viļa Plūdoņa prēmiju,
ar Triju Zvaigžņu ordeni,
ar 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi,
ar Nacionālo bruņoto spēku goda zīmi "Par nopelniem"
un ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas Atzinības zīmi.
Velta Rūķe-Draviņa
Velta Rūķe-Draviņa (1917-2003) bija latviešu valodniece, folkloriste, kā arī Zviedrijas Karaliskās Humanitāro zinātņu akadēmijas locekle.
Velta savu vidējo izglītību ieguva Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā, 1939. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. Ir arī strādājusi Valodas krātuvē (1938-1944), kā arī bijusi lektore fonētikā Latvijas Universitātē. 1944. gadā Velta Rūķe-Draviņa emigrēja uz Zviedriju, tur strādājusi par docētāju Lundas Universitātē (1948-1970). Pēc tam sākusi vadīt Stokholmas Universitātes Slāvu un baltu institūta Baltu valodu un literatūras katedru (1970-1984). No 1982. līdz 1990. gadam Velta bija literatūras gadagrāmatas "Zari" redaktore. Bijusi vieslektore Somijas, Dienvidslāvijas, ASV, Vācijas un Polijas universitātēs.
Velta Rūķe-Draviņa ir publicējusi vairāk nekā 300 zinātniskos rakstus, viņa ir vairāku grāmatu par valodniecības jautājumiem autore. Viņa par savu darbu ir saņēmusi vairākus apbalvojumus un prēmijas.
Alans Aleksandrs Milns
Ja pienāk tāda rītdiena, kad mēs neesam vairs kopā…
Ir kaut kas, kas tev vienmēr jāatceras.
Tu esi Drosmīgāks, nekā tev liekas,
Stiprāks, nekā tev šķiet, un
Gudrāks, nekā tu domā.
Bet vissvarīgākā lieta – pat, ja mēs esam šķirti…
Es vienmēr būšu ar tevi.
/A.A.Milns/
Alans Aleksandrs Milns (1882-1956) bija angļu rakstnieks, pazīstams humorists un dramaturgs. Dzimis Londonā skolotāja ģimenē. Studējis matemātiku Kembridžas universitātē. Darbojās angļu humora žurnālā "Punch". Piedalījies Pirmajā pasaules karā un Otrajā pasaules karā.
Kad 1920. gadā piedzima Alana Aleksandra Milna vienīgais dēls Kristofers Robins, 1926. gadā viņš publicējis grāmatu "Vinnijs Pūks" ("Winnie-the-Pooh"), bet 1928. gadā publicējis "Jaunā māja Pūka Priedītēs" ("The House at Pooh Corner"). 
Latviski tās ir apkopotas un vairākkārt izdotas vienā grāmatā "Vinnijs Pūks un viņa draugi" un "Pūka stāstu grāmata" (tulkojusi Vizma Belševica). Šīs grāmatas kļuva pasaulslavenas un bērnu iemīļotas.
1952. gadā Alans Milns pārdzīvoja smagu smadzeņu operāciju, pēc kuras kļuva par invalīdu. 1956. gadā mira. Alana Aleksandra Milna bērēs klātesošie nodziedāja Vinnija Pūka zināmo dziesmu “How Sweet to be a Cloud”.
Pēc Aleksandra Milna nāves viņa atraitne pārdeva tiesības uz Vinnija Pūka tēlu kompānijai The Walt Disney Company. Citi Aleksandra Milna darbi diemžēl nav tulkoti latviešu valodā.
Andra Neiburga
Andra Neiburga ir latviešu prozaiķe, kas pazīstama kā īsprozas autore. Dzimusi 1957. gada 16. janvārī Rīgā. Mācījusies Rīgas 5. vidusskolā un beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, un Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu. 1986. gadā sākusi veidot žurnāla "Avots" dizainu, bet deviņdesmito gadu sākumā sāka veidot dizainu arī žurnāla "Karogs" vākiem. No 1987. gada līdz 1989. gadam bijusi Rīgas Jauno literātu apvienības vadītāja. Viņa ir bijusi arī Rakstnieku savienības konsultante un Latvijas Jauno literātu apvienības vadītāja. Andras Neiburgas meita Katrīna Neiburga ir māksliniece.
Andra Neiburga latviešu literatūrā ienāca 1980. gadu vidū kā enerģiska un jauna rakstniece. Viņa debitēja ar stāstu krājumu “Izbāzti putni un putni būros”, kas tiek dēvēts par vienu no vislabākajiem piemēriem tajā, kādam jābūt jauna autora pirmajam debijas darbam. Andra Neiburga saņēmusi Pastariņa prēmiju par grāmatu "Stāsts par Tilli un Suņu vīru", "Dienas" kultūras gada balvu par stāstu krājumu "Stum, stum". 2012 gadā pieci no Andras Neiburgas stāstiem "El ninjo", "Stum, stum", "Tā vieta", "Mana izdomātā dzīve" un "Tādi vakari" tika iestudēti Jaunajā Rīgas teātrī režisora Ģirta Ēča izrādē "Stum, stum".
Papildus literārajai darbībai, Andra Neiburga 2000. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Artura Šniclera lugu “Rondo”, kā arī ir iztulkojusi dažādus darbus no angļu, krievu, vācu, franču, lietuviešu un pat gruzīnu valodas.
Jānis Sirmbārdis
Jānim Sirmbārdim šodien 80!"Izsāpēt sarkanu rozi no krūma,
Izdziedāt putnu no mākoņa drūma,
Izraudāt zivi no viļņa zila,
Izelpot liesmu no malkas šķilas,
Izšķirt uz nāves un dzīvības strīpas -
Kaut vienu dzirksteli mīlestības!"
/Jānis Sirmbārdis/
Skuju Frīdis
Skuju Frīdim šodien 130!
Ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1941. gadā Skuju Frīdis ticis deportēts un ieslodzīts Usoļjes labošanas darbu nometnē. 1942. gadā viņam tika piespriests nāvessods, ko izpildīja viņu nošaujot.
Aspazija
Aspazijas vecāki pārlieku esot vēlējušies viņu izprecināt, lai Aspazijai būtu nodrošināta dzīve, 1886. gada 2. jūnijā, vecāku spiesta, viņa apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru, kas sācis saimniekot viņu mājās. Mājas izputēja. Pēc tam Aspazija kopā ar vecākiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus. Viņa visilgāk strādāja par mājskolotāju, vienlaikus sarakstīdama savus pirmos literāros darbus. 1888. gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja" un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu iestudēt. 1893. gadā Aspazija devās uz Rīgu, kur strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi, un nodevās žurnālistikai un rakstniecībai. No 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja laikraksta „Dienas Lapa" redakcijā. Aspazijas pirmie dzejoļi parādījās 1898. gadā „Dienas Lapā" un „Mājas Viesī".
Sākoties represijām, Aspazija ar Raini 1905. gada nogalē emigrēja uz Šveici, kur līdz 1920. gadam dzīvoja Kastaņolā pie Lugāno ezera. Pēc atgriešanās tēvzemē, Aspazija tika ievēlēta Satversmes sapulcē, piedalījās Latvijas Republikas izveidē un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.
Aspazijas visslavenākie un vislabākie darbi ir lugas - "Atriebēja" (1887), "Vaidelote" (iestudēta 1894. gadā), "Zaudētās tiesība" (iestudēta 1894. gadā), "Sidraba šķidrauts" (sarakstīta 1903. gadā, bet iestudēta 1905. gadā) -, dzejoļu krājumi - "Sarkanās puķes" (1897), "Dvēseles ceļojums" (1933), "Saulainais stūrītis" (1910), "Zem vakara zvaigznes" (1942) -, tulkojumi - Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (uz vācu valodu, "Joseph und seine Brüder" (1921)) -, proza.
Aspazija tika apbedīta blakus savam vīram. 1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvēra muzeju, kas tika veltīts viņai. 2004. gada veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Aspazija tika ierindota 20. vietā. Aspazija tika apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeni (1926), Atzinības krustu (1938) un Tēvzemes balvu (1939).
Olafs Gūtmanis
Rainis
/Rainis/
Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, bija izcils latviešu rakstnieks. Dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagastā. Rainis bija ne tikai latviešu rakstnieks, bet arī Jaunās strāvas loceklis, Satversmes sapulces loceklis, izglītības ministrs, Nacionālā teātra direktors, "Dienas Lapas" redaktors, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un politiķis.
Tika izsūtīts uz Vjatkas guberņu Slobodskā, apcietināts, bijis dažādos cietumos un emigrējis uz Šveici, Kastaņolas pilsētu Čerēzio (Lugāno) ezera krastā, kur kopā ar savu sievu Aspaziju pavadīja 15 gadus (1905-1920).
Rainis sāka rakstīt dzejoļus, kamēr viņš mācījies (1880-1884) Rīgas pilsētas ģimnāzijā (tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija). Rainis ir iztulkojis J. V. Gētes lugu "Fausts", tā iznāca 1897. gadā. Raiņa pirmais dzejoļu krājums "Tālas noskaņas zilā vakarā" iznāca 1903. gadā. Viens no visslavenākajiem un labākajiem Raiņa darbiem ir viņa luga "Uguns un nakts", kas pirmizrādi pieredzējusi 1905. gadā, neilgi pirms revolūcijas. Šveices trimdas laikā Rainis ir sarakstījis ļoti daudz savus vislabākos darbus.
Rainis nomira 1929. gada 12. septembrī Jūrmalā. 1929. gada 15. septembrī tika apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk tika nosaukti Raiņa vārdā. Rainim un Aspazijai ir veltīti vairāki muzeji, piemēram, Rainim veltīti muzeji ir Tadenavā, Jasmuižā, Rainim un Aspazijai Kastaņolā, pie Lugāno ezera.
Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas, – nevienā.
/Rainis/
Oskars Lutss
Igauņu rakstniekam Oskaram Lutsam šodien 130!
Rūdolfs Blaumanis
Rūdolfs Blaumanis (1863-1908) bija izcils latviešu rakstnieks. Viņš sarakstījis daudz lugu, pasaku, stāstu, noveļu, dzejoļu un satīrisko feļetonu prozā.
Rūdolfam Blaumanim bijuši vairāki interesanti pseidonīmi: Grāvracis, Zobgals, Grāvraču Anna, Jirgensonu Pēteris, Matīss Ķezbers, Puliers.
Rūdolfs Blaumanis neilgu laiku strādājis Johana Georga Fārbaha tirdzniecības kantorī, kuru pametis 1882. gadā. 1899. gada beigās mēģinājis nodibināt grāmatu veikalu un apgādu. 1900. gadā savā apgādā paspējis izdot divas grāmatas: noveli "Nāves ēnā" un dzejoļu krājumu "Ceļa malā".
Rūdolfa Blaumaņa pirmais darbs latviešu valodā bijis dzejolis "Nakts", kas ticis publicēts laikraksta "Mājas Viesis" literārajā pielikumā 1886. gadā ar parakstu - Jirgensonu Pēteris.
