Aspazija
11. janvāris, 2017 pl. 16:42,
Nav komentāru
Aspazija, īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne (1865-1943), bija izcila latviešu dzejniece, dramaturģe, tulkotāja un sabiedriskā darbiniece. Raiņa sieva. Tik labi pratusi vācu valodu, ka skolā rakstījusi dzejoļus vācu valodā. Savos dokumentos mainījusi vārdu, trīs vāciskos vārdus pārvēršot par Elzu, un tīši viltojusi dzimšanas gadu, padarot sevi par trim gadiem jaunāku, un tikai pēc Aspazijas simts gadu piemiņas svinībām 1968. gadā sabiedrībai atklāja, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk.Aspazijas vecāki pārlieku esot vēlējušies viņu izprecināt, lai Aspazijai būtu nodrošināta dzīve, 1886. gada 2. jūnijā, vecāku spiesta, viņa apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru, kas sācis saimniekot viņu mājās. Mājas izputēja. Pēc tam Aspazija kopā ar vecākiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus. Viņa visilgāk strādāja par mājskolotāju, vienlaikus sarakstīdama savus pirmos literāros darbus. 1888. gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja" un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu iestudēt. 1893. gadā Aspazija devās uz Rīgu, kur strādāja Rīgas Latviešu teātrī par koristi, un nodevās žurnālistikai un rakstniecībai. No 1898. līdz 1903. gadam viņa strādāja laikraksta „Dienas Lapa" redakcijā. Aspazijas pirmie dzejoļi parādījās 1898. gadā „Dienas Lapā" un „Mājas Viesī".
Sākoties represijām, Aspazija ar Raini 1905. gada nogalē emigrēja uz Šveici, kur līdz 1920. gadam dzīvoja Kastaņolā pie Lugāno ezera. Pēc atgriešanās tēvzemē, Aspazija tika ievēlēta Satversmes sapulcē, piedalījās Latvijas Republikas izveidē un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.
Aspazijas visslavenākie un vislabākie darbi ir lugas - "Atriebēja" (1887), "Vaidelote" (iestudēta 1894. gadā), "Zaudētās tiesība" (iestudēta 1894. gadā), "Sidraba šķidrauts" (sarakstīta 1903. gadā, bet iestudēta 1905. gadā) -, dzejoļu krājumi - "Sarkanās puķes" (1897), "Dvēseles ceļojums" (1933), "Saulainais stūrītis" (1910), "Zem vakara zvaigznes" (1942) -, tulkojumi - Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (uz vācu valodu, "Joseph und seine Brüder" (1921)) -, proza.
Aspazija tika apbedīta blakus savam vīram. 1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvēra muzeju, kas tika veltīts viņai. 2004. gada veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Aspazija tika ierindota 20. vietā. Aspazija tika apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeni (1926), Atzinības krustu (1938) un Tēvzemes balvu (1939).
